Artūrs tikko bija izkāpis no vannas un tagad stāvēja spoguļa priekšā, un apskatīja savas kailās miesas. Artūrs nebija nekāds sportiskais skaistulis, taču par neglītu un ‘bezformīgu’ viņš sevi arī nesauktu. Puisis bija visai kalsns, varbūt pat pārāk kalsns, taču tur viņš neko nevarēja darīt. Satraucošās darba dienas un laboratorijā pavadītās stundas dara savu, tāpat kā gaismas trūkums. Artūrs bija izstīdzējis un bāls, gluži vai dzīvs mironis, taču viņa nopietnais skatiens pauda savādu dzīvīgumu. Artūrs nemaz nedomāja, ka derētu sevi padarīt ‘skaistāku’.
Viņam riebās cilvēki, kas tiecās pēc pārlieku liela ķermeņa skaistuma, tādējādi izkropļojot sevi. Plastiskās operācijas, steroīdi, implanti, krunku savilkšana, tetovējumi, pīrsingi, pat brilles, tas viss bija nedabisks, cilvēkam nederīgs. To, kas tev nav, vai ko tu zaudē, nevar atgūt. Tiesa, Artūrs pats grēko nēsādams brilles, taču bez tām ir bezmaz vai akls, un lai arī cik ļoti viņam nepatiktos tās nēsāt, darbs ir svarīgs. Leopolds ir piedāvājis kontaktlēcas. Vājprāts! Pietiek jau brilles uz deguna nēsāt no rītausmas līdz krēslai, kaut kādus apaļus štruntus bāzt sev acīs būtu vēl šausmīgāk. Tāpēc Artūram nekas cits neatliek kā sevi mierināt, ka brilles nav tas nedabiskākais un sliktākais modifikācijas veids. Tas viss tikai darba labā.
Pēkšņi sāka smelgt kakls. Artūrs noglāstīja vietu, uz kuras bija dīvains tetovējums, nē, drīzāk simbols. Atkal sagrēkojos. Taču šis nebija vis nekāds parastais grēks, nē, šis simbols bija vel kas ļaunāks. Zīme. Slikta zīme, kas lika par sevi manīt visnepiemērotākajos brīžos. Nevar būt, ka tieši ŠODIEN, tieši TAGAD. Kāpēc? Laika tā jau nav, bet tagad vēl problēmas? Artūrs izgrūda dziļu nopūtu un satinās dvielī. Es negribu, lai tas notiek tik drīz.
Alise nemierīgi joņoja pa kāpņu un gaiteņu labirintu. Šis vakars Desperado mājā bija īpašs, pat ļoti īpašs. Pagājuši gadi kopš kaut kas tāds notika tieši šeit, tāpēc visam bija jābūt ideāli. Katram stūrim, katram logam, katram gaitenim, pilnīgi visam. Kļūdas apbēdinātu Desperado kungu un Alise to noteikti nevēlējās. Viņa ir mājas uzraugs, mazais, ašais mājas gariņš un viņas galvenais un vienīgais uzdevums ir pavisam vienkāršs – uzturēt māju un tās apkaimi ideālā kārtībā, tā, lai visi justos ērti. Mājā ir jājūtas droši, drošāk nekā visslepenākajā bunkurā. Ja ir iespējams panākt šādu omulību, tad māja ir ideāla. Aizsapņodamās par savu brīnišķīgo mājokli, Alise nepamanīja krunku paklājā un paklupa. Būkšķis, kas radās no smagā dzelzs ķermeņa, bija pietiekami skaļš, lai to sadzirdētu arī augšējā stāva mazajā vannas istabā.
Artūrs atvēra durvis un paskatījās ārā gaitenī. „Alise? Kiki?” Viņš nedroši apvaicājas, taču nesaņēma atbildi. Laikam nebija šis stāvs. Puisis atviegloti nopūtās un iegāja atpakaļ vannas istabā, lai apģērbtos. Neviens nedrīkst to redzēt. Artūrs nodomāja, siedams ap kaklu lakatiņu. Zīmes jāatklāj pareizajā laikā, pareizajam cilvēkam. Kura katra ziņkārīga acs to nespētu apjēgt, tāpēc jābūt uzmanīgam. Sakārtojis sevi un saģērbies pienācīgi, Artūrs izmaršēja no vannas istabas, atstādams durvis vaļā, lai izvēdinātu sasmakušo telpu. Tad viņš devās meklēt to, kas izraisīja troksni apakšstāvā. Mazliet saminstinājies uz kāpnēm, Artūrs beigu beigās tik nopūtas un devās tālāk. Dažas neveiklības nav jau nekāda katastrofa.
Nokāpis stāvu zemāk Artūrs ievēroja savu mājkalponi neveikli darbojamies gar tepiķi. Puisis pienāca tuvāk un pieliecās. „Kas tad nu?” Viņš apvaicājās. Alise mazliet salēcās, taču nezaudēja galvu. „Nekas traks, viss ir kārtībā, kungs. Nesatraucieties, es visu nokārtošu!” meitene pēc iespējas lietišķāk mēģināja mierināt. Artūrs uz brītiņu sabēdājās, taču tad izmocīja smaidu un devās tālāk. „Es nesatraucos, tu taču zini, ko dari!” viņš pēc iespējas priecīgākā tonī atbildēja. Nogriezies ap stūri Artūra sejā atkal iezagās ierastā nopietnība. Kā jau parasti, roboti ir ārkārtīgi lietišķi, viņus satrauc tikai tas, kam viņi ir saistīti. Īsti darbarūķi. Nav jau tā, ka tas Artūru nepriecēja, taču skatoties uz robotu mākslīgajām acīm vienmēr radās šī domā. Kaut kas trūkst. Taču nekad nevarēja saprast, kas. Jebkurā gadījumā šo jautājumu ir jāatliek uz vēlāku laiku. Pulkstenis rādīja 18:30, kas nozīmēja, ka Artūram ir tikai pus stunda laika, lai visu sagatavošanu pabeigtu un nosēstos krēslā pie kamīna, lai sagaidītu viesus.
Kiseki nolika pēdējo dakšiņu uz galda un jutās apmierināta. Pabeigts. Galds ir uzklāts un ir gatavs, lai pie tā sēstos klāt un baudītu labas vakariņas, taču vēl ir laiks. Meitene pagriezās lai paskatītos pulkstenī. Laika vēl ir daudz. Kiseki nopūtās un gāja pāri lielajai zālei uz mazo viesistabu, lai pasapņotu pie vēl neiekurtā kamīna. Ienākusi telpā viņa secināja, ka viņas mīļāko vietu jau kāds ir aizņēmis un šis kāds nebija Artūrs. Krēslā izgāzies bija aizmidzis Leopolds, ‘ģimenes’ mehāniķis, kuram šodien darba bija īpaši maz, atšķirībā no pārējiem. Kiseki uz brītiņu pacīnījās ar sevi, tad izdomāja puisi netraucēt. Lai jau guļ, cilvēkam miegu, robotam elektrību. Tieši kad meitene bija pagriezusies lai izietu no istabas, atskanēja klusi smiekli. Kiseki uzreiz apsviedās un paskatījās uz krēslu. Leopolds bija piecēlies sēdus krēslā un skatījās Kiseki tieši acīs. „Tu nu gan viegli uzķeries.” Viņš velnišķīgi pasmaidīja. Kiseki neizrādīja nekādas emocijas: „Acīmredzot mana programma nav diez ko perfekta.” Viņa izteica netiešu pārmetumu mehāniķim. Leo uzreiz sabozās: „Ne jau es pie tā esmu vainīgs!” Viņš atkal atkrita krēslā. Kiseki dīvaini pasmaidīja un izgāja no istabas: „Uzķēros gan.” Viņa izdvesa dīvainu, mehānisku smiekliņu.
Artūru vienmēr kaitināja Leopolda izdarības un dažreiz nicīgā attieksme, taču Kiseki par to slepus uzjautrinājās. Mājā vienmēr valdīja saspiests un nopietns gaiss, kas notrulināja prātu. Alise tik ņerkstēja par omulību, taču Kiseki mājā nekādu omulību nejuta, vismaz ne tad, kad Artūrs ar savu nosodošo skatienu izvērtēja katru putekļaino stūri. Pēc Kiseki domām, Leopolds bija vienīgais īstais cilvēks visā villā, lai arī viņš nemaz īsti nebija cilvēks. Meitene neatceras, kā dīvainais puisis ar kaķa ausīm un asti ieradās ‘ģimenē’ un viņa nekad nav sadūšojusies paprasīt Artūram vai pat pašam Leopoldam.
Desperado ģimenes izcelsme un kopā sanākšana ir sarežģīts un garš stāsts, Kiseki zin, ka neviens no villā dzīvojošajiem nav asins radinieks, taču viņā vienmēr mājoja sajūta, ka visus četrus cilvēkus vieno kas stiprāks par radniecības saitēm. Gluži vai maģiska saikne, taču par kaut ko tādu ir aizliegts runāt. Artūrs necieta maģiju un vēl jo mazāk maģiskās radības. Tas bija vēl viens Artūra Desperado personības aspekts, kuru Kiseki nekādi nevarēja izprast. Šis puisis bija ļoti dīvains visā savā būtībā un bija skaidrs kā diena, ka viņš kaut ko slēpj, kaut ko ļoti nopietnu, taču Kiseki interesēs nebija saprast ko, viņa tikai gribēja saprastu pašu Artūru.
-------
Tik tālu es uzrakstīju līdz man vienkārši apnikās. Tam nav liela saistība ar iepriekšējo tekstiņu, pieņemsim, ka to pa pusei var neņemt vērā. Es cenšos pārlasīt (lai arī man nepatīk savus murgus lasīt divrezi) tāpēc cenšos ka ĻOTI daudz idiotisku kļūdu nebūs. u__u;; Kas to lai zin kad saņemšos rakstīt tālāk.
No comments:
Post a Comment